Blog Archives

Sikspārņi ir vienīgie zīdītāji, kuri prot lidot. Viņi ir sastopami visā pasaulē, izņemot polāros apgabalus. Visas 16 Latvijā konstatētās sikspārņu sugas barojas tikai ar kukaiņiem un ir aktīvas naktī. Sikspārņi izmanto ultraskaņas, lai orientētos. Lidojot viņi raida īsus, tikai dažas milisekundes garus ultraskaņas saucienus 20–60 kHz robežās, kuri atbalsojas gan no šķēršļiem, gan no barības objektiem. Ziemā, kad kukaiņi nelido, daļa sikspārņu sugu migrē uz dienvidiem, bet daļa ziemo alās, pagrabos un bēniņos.

Latvijā mežos, dārzos un parkos ir sastopama Eirāzijas vāvere jeb rudā vāvere (Sciurus vulgaris). Šim nelielajam grauzējam ar matu pušķiem ausīs vasarā kažoks ir sarkanbrūns, bet ziemā – pelēcīgs. Lielāko dzīves laiku pavada kokos, tāpēc garo, kuplo asti izmanto kā stūri lēcienu laikā. Vāvere pārtiek galvenokārt no koku sēklām, pumpuriem, ogām, kukaiņiem. Rudenī zem celmiem, koku saknēm un dobumos gatavo barības krājumus ziemai. Uz zariem uzsprauž un kaltē sēnes. Vāvere grauž arī mežā atrastus dzīvnieku ragus un kaulus, var noķert arī sīkus putnus. Tāpat kā citiem grauzējiem, vāverei priekšzobi ataug visu mūžu.

Zaļā vārna ir krāšņs, Latvijā reti sastopams zaļvārnu ģints putns. Pagājušā gadsimta vidū pie mums ligzdoja vairāki tūkstoši zaļo vārnu, bet pašlaik visā Baltijā šie putni ir reti sastopami un aizsargājami. Zaļā vārna nav radniecīga vārnu dzimtas putniem, un tās apspalvojums ir zils, nevis zaļš. Vienīgi astes spalvas ir zaļganzilas. Par vārnu putnu, visticamāk, sauc viņa skaļās, rupjās balss dēļ. Zaļās vārnas ligzdo dobumos, kurus izkalušas dzilnas vai dzeņi. Izliekot piemērotus putnu būrus, zaļo vārnu populāciju iespējams palielināt. Šie putni pārtiek galvenokārt no lieliem kukaiņiem, ko noķer uz zemes vai lidojumā.

Pupuķis ir diezgan reti sastopams putns, kuru nekļūdīgi var pazīt pēc tā dziesmas (pu-pu-pu-pu). Tas ir viens no krāšņākajiem Latvijas putniem ar vēdeķļveida spalvu cekulu uz galvas. Pupuķis ir noderīgs putns, jo barojas ar dažādiem kukaiņiem un to kāpuriem, īpaši – ar zemesvēžiem jeb racējcirceņiem. Pupuķi ligzdo lielos koku dobumos un pažobelēs, bet tos var piesaistīt dārziem, izgatavojot piemērotus putnu būrus. Pupuķu būra ieejai ir jābūt būra apakšpusē. Pupuķi īpašā veidā aizsargā ligzdu no ienaidniekiem – mātīte un mazuļi izdala pēc vecas gaļas smirdošu šķidrumu, kas atbaida iespējamos iebrucējus.

Mājas strazdam ir raksturīga melodiska dziesma. Putns spēj atdarināt arī citu putnu radītās skaņas un dažādus trokšņus. Šie putni ir visēdāji. Ligzdošanas laikā pārtiek tikai no kukaiņiem, zirnekļiem, sliekām, bet pārējā laikā ēd arī graudus, augļus, pārtikas atkritumus. Ligzdu veido tēviņš no sausas zāles, zariem, dzīvnieku vilnas un spalvām. Tajā viņš bieži ievij spēcīgi smaržojošus augus putnu parazītu atbaidīšanai. Tēviņš piesaista mātītes uzmanību ar skaļu dziedāšanu. Mātīte ligzdā dēj 4 vai 5 gaišzilas olas. Vecāki turpina barot mazuļus vēl 1–2 nedēļas pēc ligzdas pamešanas. Mājas strazdi rudenī un ziemā parasti uzturas baros. Lidojošs bars bieži strauji maina apveidu.

Latvijā zilzīlīte ir apdzīvotās vietās, parkos, dārzos mežos un niedrājos bieži sastopams putns. Zilzīlīšu mātītes un tēviņi izskatās līdzīgi. Mazuļi ir gaišāki par pieaugušajiem putniem. Ligzdas veido koku dobumos vai putnu būros no zāles, sūnām, dzīvnieku vilnas un spalvām. Dažkārt mātīte pati izkaļ dobumu kokā. Bieži perē divas reizes sezonā. No baltraibajām olām izšķiļas 9–11 mazuļi, kurus baro abi vecāki. Putni pārtiek galvenokārt no kukaiņiem, bet ēd arī sēklas un augļus. Ziemā šie putni ir bieži viesi putnu barotavās.

Mājas zvirbulis (Passer domesticus) ir neliels, brūnganpelēks putns, kas sastopams gandrīz visā pasaulē. Latvijā šī suga ir bieži sastopama. Mājas zvirbuļa tēviņiem mugura un pleci ir tumši brūni, galvas virspuse brūna un melna, ap acīm un knābja pamatni – melna vai pelēcīga josla, bet mātītes ir pelēkbrūnas ar tumšām svītrām uz muguras un gaišām uzacīm. Zvirbuļi uzturas baros, nakšņo biezos krūmājos, ligzdo pažobelēs un bēniņos, dobumos un putnu būros, kur perē līdz četrām reizēm gadā. Zvirbuļi ir visēdāji, bet mazuļus baro tikai ar kukaiņiem.

Dzīvam kokam katru gadu veidojas viena koksnes kārta jeb gadskārta, jo pavasarī un vasarā koks aug strauji, bet rudenī un ziemā tas gandrīz nemaz nepalielinās resnumā. Pēc gadskārtām var precīzi noteikt koka vecumu. Izpētot gadskārtu platumu, blīvumu un ķīmisko sastāvu, iespējams daudz ko uzzināt par klimatu konkrētā laikā posmā, par mežu ugunsgrēkiem un citām pārmaiņām koku augšanas laikā. Dendrohronologi, pētot senus koka izstrādājumus, ir atklājuši daudzus interesantus vēstures faktus pat līdz 12 500 gadu senā pagātnē, kurus savukārt var izmantot arheologi, mākslas vēsturnieki un citu nozaru speciālisti.

Lapkoku praulgrauzis (Osmoderma eremita)

Lapkoku praulgrauzis (Osmoderma eremita) ir vabole, kuras kāpuri 3–4 gadus barojas ar prauliem – satrupējušu koksni ozolu, liepu, kļavu, zirgkastaņu un citu platlapju dobumos. Latvijas un ES likumi nosaka, ka lapkoku praulgrauža atradnes ir jāaizsargā, veidojot mikroliegumus vietās, kur suga ir sastopama.

 

Blāvais praulgrauzis (Gnorimus variabilis)

Blāvais praulgrauzis (Gnorimus variabilis) ir sastopams vēl retāk nekā lapkoku praulgrauzis. Šī vabole ir ierakstīta Latvijas Sarkanās grāmatas 1. kategorijā, un arī šīs sugas saglabāšanai ir nepieciešami mikroliegumi.

 

Lielais priežu smecernieks (Hylobius abietis)

Lielajam priežu smecerniekam (Hylobius abietis) taustekļi atrodas smecera galā, nevis pie tā pamatnes. Pieaugušas vaboles dzīvo 1–4 gadus un apgrauž skujkoku mizu un pumpurus, bet kāpuri grauž garas un diezgan platas ejas atmirstošu un nocirstu skujkoku saknēs.

 

Lielais priežu lūksngrauzis (Tomicus piniperda)

Lielais priežu lūksngrauzis (Tomicus piniperda) ir viens no izplatītākajiem priežu kaitēkļiem Ziemeļeiropā, kas visvairāk bojā priedes, bet apdraud arī egles un lapegles. Visvairāk kaitē pieaugušās vaboles, kuras apēd jaunos priežu dzinumus. Kāpuri attīstās ejās zem koku mizas.

 

Lauka maijvabole (Melolontha melolontha)

Lauka maijvabole (Melolontha melolontha) ir līdz 3,5 cm gara brūnganmelna vabole. Vaboles izkūņojas maija beigās vai jūnija sākumā un dzīvo 4–6 nedēļas, barojoties ar dažādu lapkoku lapām. Kāpuri attīstās augsnē 3–4 gadus un apgrauž koku saknes.

 

Meža maijvabole (Melolontha hyppocastani)

Meža maijvabole (Melolontha hyppocastani) ir līdz 2,5 cm gara vabole. Šī suga ir retāk sastopama, tomēr dažkārt bojā priežu stādījumus. Atšķirībā no lauka maijvaboles, ķermeņa pakaļgals tai ir strupāks un klāts ar matiņiem. Vaboles attīstības cikls ilgst 4–5 gadus.

Īsmatainā usneja (Usnea hirta)

Īsmatainā usneja (Usnea hirta) ir viens no ķērpjiem, kas necieš piesārņotu gaisu. Šī usneja ir viena no biežāk sastopamajām usneju sugām Eiropā. Tās laponis ir kā mazs (līdz 5 cm garš), zaļganpelēks bārdas kušķis, kas nokarājas no koku stumbriem uz zariem. Visbiežāk to var atrast uz priežu stumbriem. Sausā laikā ķērpis ir ciets un raupjš, bet salīstot kļūst ļoti mīksts. Ķērpja lapoņa resnos pavedienus klāj aptuveni 1 cm gari, sīkiem matiem līdzīgi veidojumi jeb fibrillas. Pašķirot ķērpja pavedienus, atsedzas balta serde, ko veido ķērpī esošās sēnes hifas.