Blog Archives

Rievainā parmēlija (Parmelia sulcata)

Rievainā parmēlija (Parmelia sulcata) ir visbiežāk sastopamā un plašāk izplatītākā parmēlija. Tas ir pelēks vai zilpelēks lapu ķērpis, ko dažkārt klāj gaiša apsarme. Ķērpja laponis ir dažāda lieluma un formas, izskatās kā saņurcīts. Tā daivām ir neregulārs tīklojums, kura rievas veido sorāļi – vietas, kur attīstās veģetatīvās vairošanās orgāni jeb sorēdijas. Lapoņa apakšpuse ir melna, ar tumši brūnām rizīnām – blīviem hifu pinumiem, ar kuriem ķērpis piestiprinās pie substrāta. Šī parmēlija aug galvenokārt uz lapkokiem, apstrādātas koksnes, bet dažkārt arī uz akmeņiem. Ķērpis ir vidēji izturīgs pret piesārņotu gaisu.

Dzeltenais sienasķērpis (Xanthoria parietina)

Dzeltenais sienasķērpis (Xanthoria parietina) ir viena no retajām ķērpju sugām, kas pacieš piesārņotu gaisu, tādēļ tā sastopama apdzīvotās vietās uz vecu ēku sienām, žogu betona stabiem, akmens pieminekļiem un citur, bet labi aug arī mežos uz lapkoku stumbriem. Ķērpja laponis ir līdzīgs zaļgandzeltenai vai oranžai, zvīņainai garozai. Dzeltenajam sienasķērpim patīk slāpekli saturoši savienojumi un labi apgaismotas vietas. Uz lapoņa virsmas parasti ir daudz ieapaļu augļķermeņu jeb apotēciju. Lapoņa krāsu ietekmē augšanas apstākļi – ēnainās vietās tas nav tik spilgts kā labi apgaismotās vietās.

Hymenoscyphus fraxineus

Ošu kalšanu ierosina sēne Hymenoscyphus fraxineus, kas pirmo reizi zinātniski raksturota 2006. gadā ar nosaukumu Chalara fraxinea. Vēlāk tika noskaidrots, ka Chalara fraxinea ir sēnes Hymenoscyphus fraxineus bezdzimumvairošanās stadija. Ošiem sēnes ietekmē lapas nomelnē un sakalst, bet uz zaru un stumbra mizas rodas gareni, tumši brūni plankumi. Jauni koki pilnībā nokalst dažu gadu laikā pēc inficēšanās, bet veci koki izdzīvo, saglabājot slimības pazīmes. Uz iepriekšējā gadā nobirušajām slimo koku lapām izveidojas sēnes augļķermeņi, kuru sporas pavasarī inficē jaunās lapas un zariņus. Slimajiem ošiem ir novājināta sakņu sistēma, tāpēc tos vējš var viegli izgāzt.

Izraisa vairākas Heterobasidion sp. sēnes, galvenokārt Heterobasidion annosum

Sakņu trupi izraisa galvenokārt sakņu piepes. Latvijā ir sastopamas divas sakņu piepju sugas – Heterobasidion annosum, kas inficē galvenokārt priedes, un Heterobasidion parviporum, kas inficē galvenokārt egles un lapegles. Sēņu radītā trupe izraisa koku novājēšanu, izgāšanos vējā, stumbra kaitēkļu uzbrukumu un koku nokalšanu, jo tā traucē ūdens un barības vielu transportu augos. Sakņu trupe izplatās, slimo koku saknēm saskaroties ar veselo koku saknēm un piepju hifām pārejot uz veselajiem kokiem un inficējot tos. Sakņu piepju augļķermeņi pēc formas ir līdzīgi pusšķīvjiem un aug klājeniski cits uz cita. Tie ir atrodami gan uz dzīvu koku stumbriem, gan uz nokaltušiem kokiem un celmiem.

Parastās priedes stumbra sveķu vēzis

Ir zināmas aptuveni 5000 rūsas sēņu sugas. Tās visas ir parazītiskas sēnes, kas dzīvo uz kokiem un krūmiem. Parastās priedes stumbra sveķu vēzi ierosina divas rūsas sēņu sugas – Cronartium flaccidum un Peridermium pini. Slimības pazīmes ir melnas, sveķojošas brūces uz priežu zariem un stumbra. Infekcijas skartās mizas vietas izskatās kā apdegušas – tās ir pelēcīgi melnā krāsā. Bojājumu vietās zari un stumbrs neaug resnāki, bet slimības neskartās vietas paresninās, tāpēc priedei izveidojas vēža rēta, kas katru gadu palielinās. Visbiežāk slimo un iet bojā koki, kas aug ar trūdvielām bagātā augsnē.

Izraisa sēne Ophiostoma ulmi

Gobas un vīksnas inficē asku sēne (Ophiostoma ulmi), kurai ir sīki, melni, ieapaļi augļķermeņi, kas izaug zem atlupušas koku mizas vai koksgraužu kukaiņu izveidotajās ejās. Nākamajā sēnes attīstības stadijā (konīdijstadijā) koka mizā un vadaudos attīstās sēnes micēlijs. Šo sēnes attīstības stadiju sauc Graphium ulmi, tāpēc arī slimību nereti dēvē par grafiozi. Kokam vispirms savīst un nobirst lapas, tad nokalst zari un koks aiziet bojā. Sēnes sporas pārnēsā galvenokārt vējš un sīkas vaboles – gobu gremzdgrauži (Scolytus sp.). Tā kā šīs vaboles masveidā savairojas ik pēc 4–6 gadiem, arī koku kalšana ir cikliska.

Izraisa sēne – alkšņu fitoftora (Phytophthora alni)

Sēne alkšņu fitoftora (Phytophthora alni) ir plaši sastopama visā Eiropā, bet līdz 2016. gadam Latvijā un Lietuvā nebija izplatījusies. Tā saslimdina galvenokārt melnalkšņus, retāk – baltalkšņus. Ar fitoftoru inficētajiem kokiem veidojas mazākas lapas nekā veseliem kokiem, bet uz mizas tuvu pie stumbra pamatnes līdz 3 m augstumam veidojas melni plankumi. Dažkārt lapas dzeltē un koka vainags kļūst retāks. Slimībai progresējot, koki parasti aiziet bojā. Slimība izplatās, sēnes sporām nonākot ūdenī, ja melnalkšņi aug pārplūstošās vietās.

Izraisa 2 baktērijas Gibbsiella quercinecans un Brenneria goodwinii

Ozoli, kuri nav vecāki par 50 gadiem, reizēm pēkšņi sāk kalst un 2–3 gadu laikā aiziet bojā. Slimību ierosina divas zinātnei jaunas baktērijas – Gibbsiella quercinecans un Brenneria goodwinii. No baktēriju inficētā koka pavasarī un rudenī pa stumbru lejup tek tumšs, lipīgs šķidrums. Ja mizu šajās vietās noplēš, redzami tumši, slapji plankumi. Zem inficētās mizas gandrīz vienmēr atrodami šaurspārnu krāšņvaboles (Agrilus biguttatus) kāpuri. Iespējams, ka inficēto koku nokalšanu veicina arī sauss laiks un vaboles kāpuru radītie bojājumi. Slimības izpēte turpinās.